Österreich-Ungarn Ausztria-Magyarország Austroungārija ← 1867 – 1918 →   → Tirdzniecības karogs Impērijas ģērbonis Devīze Indivisibiliter ac Inseparabiliter Himna Gott erhalte Franz den Kaiser Austroungārijas karte 1914. gadā Pārvaldes centrs Vīne (galvenā galvaspilsēta) Budapešta Valoda(s) Vācu, Ungāru Valdība Konstitucionāla monarhija Vēsture  - Dibināta 1867  - Likvidēta 1918 Nauda Guldena krona

Austroungārija, oficiālais nosaukums Impērijas padomē pārstāvētās karalistes un zemes un Sv. Stefana Ungārijas kroņa zemes (vācu: Die im Reichsrat vertretenen Königreiche und Länder und die Länder der heiligen ungarischen Stephanskrone, ungāru: A Birodalmi Tanácsban képviselt királyságok és országok és a Magyar Szent Korona országai) bija ietekmīga daudznacionāla monarhija Centrāleiropā, kas pastāvēja no 1867. līdz 1918. gadam. Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinada nošaušana Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma.

Jau valsts nosaukums norāda, ka Austroungārija nebija nacionāla valsts. Tā bija turpinājums 13. gadsimtā aizsāktajai Hābsburgu dinastijas valdnieku iekarotu zemju kolekcijai, kurām bija atšķirīga vēsture, kultūra un reliģija, un kuras apvienoja tikai Hābsburgu armijas spēks. Pēc Hābsburgu valdītās Svētās Romas impērijas likvidēšanas 1804. gadā, pēdējais imperators savās zemēs pasludināja Austrijas impērijas izveidošanu. Pēc atkārtotas ungāru sacelšanās un prasībām pēc neatkarības, tika panākts 1867. gada kompromiss (Ausgleich) kas deva ungāriem plašu iekšējo neatkarību savās vēsturiskajās zemēs, saglabājot Hābsburgu imperatoru kā Ungārijas karali, titulu, ko Hābsburgi bija ieguvuši 1687. gadā. Tā izveidojās dubultmonarhijas sistēma. Hābsburgu pārvaldītās zemes sadalīja divās daļas — vācu zemēs ar galvaspilsētu Vīnē, kur valdnieks saglabāja imperatora titulu, un Ungārijas Karalistē ar galvaspilsētu Budapeštā, kurā valdnieks valdīja kā karalis.

Gandrīz visus valsts pastāvēšanas gadus tās valdnieks bija Francis Jozefs I. Vīne šajā laikā bija viens no Eiropas kultūras centriem. Valsts guva panākumus ekonomikā, taču tā kļuva aizvien nestabilāka. Augošais slāvu tautu nacionālisms radīja pieaugošas etniskās un politiskās problēmas, līdz 1918. gadā, zaudējot Pirmajā pasaules karā, tā sadalījās nacionālās valstīs.

Ārpolitika |

Ārpolitiski Austroungārija nebija aktīva kopš 1878. gada Berlīnes kongresa un 1882. gadā noslēgtās Trejsavienības. Iekšēji sašķeltajai un vājajai impērijai nebija koloniālu ambīciju, un tā koncentrējās uz ietekmes saglabāšanu Balkānos, aizvien vairāk kļūstot atkarīga no Vācijas impērijas.

Pēc 1908. gada jūlija Jauno turku revolūcijas, Austroungārijā radās bažas, ka jaunā reformistu valdība varētu pieprasīt atdot kontroli pār Bosniju un Hercegovinu. Austroungārija pieņēma lēmumu provinci anektēt, izraisot Bosnijas krīzi.

Karš un sabrukums |

Sākoties 20. gadsimtam, impērijā aizvien lielāku neapmierinātību ar vāciešu un ungāru varu izrādīja slāvu tautas. Austrijas zemēs par neatkarību sapņoja čehi, kamēr Serbijas karaliste apdraudēja impērijas pozīcijas Balkānos. Impērijas lēmumu par kara sākšanu vadīja bailes par iekšējo stabilitāti un reģionālās ietekmes zaudēšanu. Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs vēlējās karu ar nelielajām Balkānu valstiņām, primāri Serbiju, lai izplestu impērijas robežas dienvidslāvu zemēs, kā arī dzēstu 1866. gada Austrijas-Prūsijas kara apkaunojumu. Kara nepieciešamību pret Serbiju atbalstīja arī Ārlietu ministrs Leopolds fon Berhtolds. Pēc troņmantinieka Franča Ferdinanada nogalināšanas Sarajevā, sākās jūlija krīze. 1914. gada 5. jūlijā Vācija informēja Austroungāriju, ka militāri to atbalstīs kara gadījumā. Galīgā impērijas valdības vienošanās par karu pret Serbiju tika panākta 19. jūlijā. 23. jūlijā Serbijai nosūtīja Austroungārijas ultimātu ar prasībām, kas bija jāakceptē 48 stundās. 25. jūlijā Serbija noraidīja ultimāta prasības, un nākamajā dienā Francis Jozefs parakstīja pavēli par armijas mobilizāciju. 28. jūlijā Austroungārija un Vācijas impērija pieteica karu Serbijai.

Militāri Austroungārija bija pilnīgi nesagatavota lielam Eiropas karam. 1906. gadā Lielbritānija aizsardzībai tērēja 36%, Francijas Trešā republika 23,8%, Vācijas impērija 22%, Itālijas karaliste 11,6%, Krievijas impērija 9,8% un Austroungārija 9,6% sava budžeta.^[1] 1918. gada sākumā Austroungārijas iedzīvotājus un armiju vajāja bads. Kareivjiem trūka ne tikai pārtika, bet uniformas un apavi. 1. oktobrī armija sāka atkāpšanos no Albānijas. Oktobra vidū sākās armijas atkāpšanās no Veneto apgabala un Serbijas.

Mazākumtautību provinces sākās atklātas neatkarības kustības. 6. oktobrī nodibinājās Prāgas un Zagrebas valdības. 7. oktobrī Polija pasludināja atdalīšanos no Austroungārijas. 16. septembrī un 4. oktobrī ķeizars Kārlis I lūdza ASV prezidentam Vilsonam sākt miera sarunas uz Vilsona 14 punktu pamata. 16. oktobrī Kārlis I mēģināja izveidojot vācu-rumāņu-rutēņu federāciju. Šo reformu ignorēja gan slāvu nacionālisti, gan Ungārijas valdība. 19. oktobrī Vilsons noraidīja Kārļa I piedāvājumus dot autonomiju čehiem, slovākiem un dienvidu slāviem, pieprasot tiem piešķirt neatkarību. 21. oktobrī Lejasaustrijas provinces parlaments nobalsoja par jaunas Vācu-Austrijas valsts radīšanu. 23. oktobrī horvātu matroži Fiumes ostā sadumpojās, tam pievienojās arī citu mazākumtautību matroži un kareivji, kas sāka dezertēt. 31. oktobrī Ungārija izstājās no reālūnijas ar Kārli I.

Pēc pamiera parakstīšanas 3. novembrī itāļi vēl veica pēdējo uzbrukumu, sagrābjot 360 000 jau sabrukušās Austroungārijas armijas kareivjus. Pārējie kareivji devās mājās, pametot ieročus un izlaižot savus zirgus brīvībā, pa ceļam laupot veikalus un noliktavas. No karā iesauktajiem 8 miljoniem kareivju, 1 miljons bija nogalināts, 1,94 miljoni ievainoti un 1,7 miljoni krituši gūstā. 11. novembrī Kārlis I atteicās no varas, formāli gan neatsakoties no troņa.^[1]

Iedzīvotāji |

Impērijas etniskais dalījums, 1910

Impērijas pēdējos gados impērijā dzīvoja 11 tautības, lielākās no kurām bija 23 miljoni dažādu slāvu, 12 miljoni vāciešu, 10 miljoni ungāru, 3,5 miljoni rumāņu. Impērijas valdošās tautas - vācieši un ungāri savās impērijas daļās kontrolēja politisko varu un uzspieda savu valodu pārējām tautībām, no kurām lielākās bija čehi, poļi, rutēņi, slovēņi, itāļi, rumāņi, slovāki, horvāti, serbi un ebreji.

Valsts sastāvdaļas |

imperatora Franča Jozefa I ģerbonis

Austrijas daļā ietilpa:

• 
  Augšaustrijas erchercogiste (Erzherzogtum Österreich ob der Enns) (centrs Linca)


• 
  Bohēmijas karaliste (Königreich Böhmen) (centrs Prāga)


• 
  Dalmācijas karaliste (Königreich Dalmatien) (centrs Zara, tagad Zadara)


• 
  Galīcijas un Lodomērijas karaliste (Königreich Galizien und Lodomerien) (centrs Lemberga, tagad Ļviva)


• 
  Lejasaustrijas erchercogiste (Erzherzogtum Österreich unter der Enns) (centrs Vīne)


• 
  Bukovinas hercogiste (Herzogtum Bukowina) (centrs Černovice, tagad Černivci)


• 
  Karintijas hercogiste (Herzogtum Kärnten) (centrs Klāgenfurte)


• 
  Karniolas hercogiste (Herzogtum Krain) (centrs Laibaha, tagad Ļubļana)


• 
  Zalcburgas hercogiste (Herzogtum Salzburg) (centrs Zalcburga)


• 
  Silēzijas hercogiste (Herzogtum (Österreichisch) Schlesien) (centrs Tropava, tagad Opava)


• 
  Štīrijas hercogiste (Herzogtum Steiermark) (centrs Grāca)


• 
  Morāvijas markgrāfiste (Markgrafschaft Mähren) (centrs Brinna, tagad Brno)


• 
  Tiroles grāfiste (Gefürstete Grafschaft Tirol) (centrs Insbruka)


• 
  Austrijas piejūra (Küstenland) (centrs Trieste)


• 
  Forarlberga (Vorarlberg) (centrs Brēgenca)

Ungārijas daļā ietilpa:

• Fiumes pilsēta, tagad Rijeka
  


• 
  Horvātijas un Slavonijas karaliste (centrs Agrama, tagad Zagreba)


• 
  Ungārijas Karaliste (Magyar Királyság) (centrs Budapešta)

Kopēji tika pārvaldīta:

• 
  Bosnija (centrs — Sarajeva)

Pēc 1918. gada |

Valstis, kuras radās Austroungārijas vietā:

• 
  Čehoslovākija (pasludināja neatkarību 1918. gada 28. oktobrī)


• 
  Austrija (republika no 1918. gada 12. novembra)


• 
  Ungārija (republika no 1918. gada 16. novembra)

Valstis, kuras ieguva teritorijas no Austroungārijas:

• 
  Polija (neatkarīga no 1918. gada 11. novembra) — Galīcijas un Lodomērijas karalisti
  


• 
  Rumānija — 1918. gada 1. decembrī pievienoja Transilvāniju un Bukovinu
  


• 
  Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste (no 1929. gada Dienvidslāvija) — 1918. gada 1. decembrī pievienoja Horvātijas un Slavonijas karalisti, Bosniju, Karniolu, kā arī Karintijas un Štīrijas dienvidu daļas


• 
  Itālija — pēc Senžermēnas līguma 1919. gada 10. septembrī pievienoja Dievidtiroli un Austriešu piejūru
  

Austroungārijas teritorija mūsdienās |

• 
  Austrija — visa valsts


• 
  Bosnija un Hercegovina — visa valsts


• 
  Čehija — visa valsts


• 
  Horvātija — visa valsts


• 
  Itālija — Trentino-Alto Adidže un Friuli-Venēcija Džūlija
  


• 
  Polija — Mazpolijas un Piekarpatu vojevodiste
  


• 
  Rumānija — Transilvānija un Sučevas žudecs
  


• 
  Serbija — Vojevodina
  


• 
  Slovākija — visa valsts


• 
  Slovēnija — visa valsts


• 
  Ukraina — Aizkarpatu, Černivcu, Ivanofrankivskas, Ļvivas un Ternopiļas apgabali


• 
  Ungārija — visa valsts

Par Hābsburgu valdījumiem un politiku Centrāleiropā skatīt arī Vācu nācijas svētā Romas impērija

Atsauces |

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austroungārija